Izklaidējošas un interesantas ziņas | bedre.lv

Kopā ar robotu Oskaru viņi astoņu sēriju garumā stāstīs par visdažādākajām tēmām – kosmosu, cilvēka ķermeni, elektrību, dabas parādībām un daudzām citām. Būs arī atsevišķs raidījums, kas veltīts tam, kā uzņem kino.

Taču galvenais, protams, ir eksperimenti, kuri «Oskara laboratorijā» norisināsies nepārtraukti – būs «sprādzieni», dūmi un arī smakas. Kā saka raidījuma vadītājs V. Kasčejevs – zinātne ir tik interesanta, ka tas ir jāredz, un, tikai to redzot, var iemīlēt fiziku, matemātiku un ķīmiju!

Raidījumu veido producentu kompānija «Brīvdienas», kas ir autori daudziem Latvijā labi zināmiem TV raidījumiem.

Kas tad īsti ir burgers? Vārdnīca vēsta, ka burgers ir apaļa baltmaizīte ar plakanu maltas gaļas kotleti vidū. Daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka burgers ir kaut kas ātri pagatavojams un ļoti neveselīgs, savukārt aizvien vairāk dažāda līmeņa ēstuvju papildina savu ēdienkarti ar burgeru piedāvājumu. Katra ēstuve, kura iekļāvusi burgerus savā ēdienkartē, apgalvo, ka tieši šeit iepazīsiet īsteno burgera garšu un tieši šajā vietā burgeri tiek gatavoti tieši jums, no vissvaigākajiem produktiem; svaigi cepti burgeri noteikti nav uzskatāmi par neveselīgu pārtiku, un aizspriedumiem ir jādara gals!

Burgeru ēšanas svētki un dažādas sacensības, kā burgeru ātrēšanas sacensības vai kurš apēdīs vairāk, ir izplatīts pasākumu veids Rietumu valstīs, un varētu teikt, ka savā ziņā tā ir kultūras sastāvdaļa. Rīgā vēlamies parādīt šīs kultūras vērtības un lauzt priekšstatus par burgeru kā neveselīgu produktu, piesaistot dažādas aktivitātes, kas ir neatsverama sastāvdaļa burgeru kultūrā. Rīga kā Eiropas galvaspilsēta, kura ir viena no tālākajām ziemeļos, jau sen ir pelnījusi šādu pasākumu, kas noteikti piesaistītu ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī tūristus. Pasākuma galvenais mērķis ir iepazīstināt apmeklētājus ar labiem burgeriem un parādīt, ka burgeri nav tikai ēdiens, tā ir vesela kultūras sastāvdaļa.

Gandrīz pirms 100 gadiem, 1900. gada 28. jūlijā, Ņūheivenā, Konektikutā, ASV, Luiss Lasens (Louis Lassen) patentēja aizvērtu sviestmaizi ar karstu gaļas kotleti un dārzeņu pildījumu. Vēl viens pieņēmums, ka vēl senāk, 1885. gadā, Čārlijs Nagrīns (Charlie Nagreen) pārdeva pašu pirmo burgeru jeb starp divām maizītēm ieliktu kotleti. Nosaukums esot radies, kad kāds vācu tirgonis vienā no saviem Āzijas braucieniem 1800. gadā pamanīja, ka tatāri pārvadā gaļu, kas paredzēta gatavošanai, zem zirga sedliem. Šādā veidā jāšanas laikā tā tiek saspiesta un kļūst mīkstāka. Atgriežoties dzimtajā pilsētā Hamburgā, viņš piedāvāja savam pavāram sagatavot pusdienām paredzēto gaļas gabalu tieši šādā veidā. Izpresētā gaļa ēdājiem patika, un aiz lepnuma par neordināro pieeju gaļas pagatavošanā ēdiens tika nodēvēts par Hamburgas gaļu. Kāds no vācu emigrantiem atveda šo gaļas mīkstināšanas recepti uz ASV. Pats termins «hamburgers» parādījās 1834. gadā vienā no Ņujorkas restorāniem. Bet 1884. gadā žurnālā «Vakara Bostona» pirmo reizi tika pieminēts «Hamburgas steiks».

«National Geographic» ir apkopojis faktus par interesantām dzīvām būtnēm un parādībām, kas ir vērojamas jūras dzīlēs un ar kurām, iespējams, var nākties saskarties dziļūdens noslēpumu pētniekiem.

Kalmārs ar ikriem padusē

Melnacaino kalmāru mātītes ar saviem garajiem taustekļiem vairākus mēnešus pirms nārstošanas tur «maisiņu» ar aptuveni 2000 – 3000 ikru. Šim nolūkam kalmāri izmanto divus no četriem taustekļiem, savukārt «maisiņam» ir atvērti gali, tādējādi topošajiem mazuļiem ir pieejams svaigs skābeklis. Parasti kalmāri vienkārši iznērš ikrus un ļauj tiem ūdenstilpes dibenā attīstīties, turklāt pēc nārstošanas strauji pasliktinās šo ūdens iemītnieku veselība.

Makropina – zivs ar caurspīdīgu galvu

Makropinai ir patiešām ļoti reta un mazliet nesaprotama ķermeņa uzbūve: daļu tās galvas veido caurspīdīgs, ar šķidrumu pildīts kupols. 15 centimetru garajām zivīm ir cilindriskas formas acis, kas ir vērstas augšup, bet caur kupolu ūdenī ir horizontālas un rotē, mainot pozīciju. Acis norobežo zaļas lēcas. Tās ir vērstas uz augšu, kad makropina meklē barību virs galvas, bet uz priekšu tad, kad tā baro savus mazuļus. Lielās, plakanās spuras ļauj zivīm būt teju nekustīgām un ļoti precīzi manevrēt, bet gremošanas sistēma ir tik iespaidīga, ka ļauj aprīt pat mazus, dreifējošus dzīvnieciņus, piemēram, medūzas.

Pat ellīgā dziļumā mīt vienšūņi

Izrādās, baktērijas var dzīvot arī tumšajā jūras dzelmē. Zinātnieki vienšūņus atraduši pat 2400 metru dziļumā pie Japānas krastiem, kur tiem jāpārvar milzīgs spiediens, jādzīvo bez gaismas un ar trūcīgu skābekļa devu. Baktērijas dzīvībai nepieciešamās vielās iegūst, sašķeļot ogļūdeņražu savienojumus, kuri izplatās no ogļu iegulām tām līdzās. Tām ir arī ļoti lēna vielmaiņa, kas ļauj izmantot iespējami mazāk enerģijas.

Dzelmē fotosintēzi aizvieto hemosintēze

Baktērijām ir izdevies atrast barības un enerģijas avotu, kas nav fotosintēze. Kā zināms, šis process var notikt augos un baktērijās, ja tām ir pietiekami daudz saules gaismas. Taču zaļās sēra baktērijas spēj izdzīvot arī pie termālajiem avotiem vairāku tūkstošu metru dziļumā. Tās dzīvībai nepieciešamo enerģiju ģenerē, oksidējot sēra vai metāna savienojumus, un šim nolūkam, iespējams, izmanto temperatūras starpību dažādos slāņos (350 grādu karstos avotus un ļoti vēso (divi grādi) apkārtējo ūdeni).

Gliemeži ar dzelzs «mājiņu»

Gliemeži nudien nav pirmie dzīvnieki, kas nāk prātā, domājot par ķermeņa bruņām, taču Indijas okeānā atklāta gliemežu suga, kas savu čaulu veido, izmantojot dzelzs sulfīdus – pirītu un greigītu. Tie spēj aizsargāties pret apdraudējumu gluži kā viduslaiku bruņinieki, kaut patiesībā čaula veidojas no trīs slāņiem – metāliskā kārta un kalcija slānis, starp kuriem ir organiska viela. Šodien tas var šķist kas līdzīgs dabas untumam, taču šo gliemežu čaulas ir ļoti līdzīgas Kembrija perioda (pirms 500 – 540 miljoniem gadu) dzīvnieku čaulām.

Aukstumā dzīvojoši koraļļi

Koraļļi mums lielākoties saistās ar tropiem un siltiem ūdeņiem, taču, izrādās, tie gadu simtiem ilgi mīt arī dziļos un aukstos ūdeņos, piemēram, fjordos Skandināvijas piekrastē. Aukstūdens koraļļi var dzīvot pat 6000 metru dziļumā, kur ūdens ir ledains un gaismas ir ļoti maz. Koraļļu rifi nodrošina patvērumu un pārtiku jūras iemītniekiem, darbojas kā dabisku medikamentu «skapji», un tiem ir svarīga loma oglekļa dioksīda absorbēšanā no atmosfēras. Seklākās aukstūdens koraļļu kolonijas apdraud zvejas traļi. Līdz šim identificētas vairāk nekā 3000 aukstūdens koraļļu sugu. Pie Honkongas krastiem atklātā zelta koraļļa kolonija ir aptuveni 2750 gadus veca, bet Havaju salās mītošā melno koraļļu kolonija – 4270 gadus sena. Pie Norvēģijas krastiem atrasti pat 8000 gadus seni koraļļi.

Dziļūdens pūķzivis

Tas ir mežonīgs plēsējs, kas dzīvo tumšā dzelmē, apmēram 1500 metru dziļumā. Nelielajai, 15 centimetrus garajai zivtelei ir liela galva un mute, pamatīgi priekšzobi un milzīgs izaugums – zobs. Pūķzivij piemīt bioluminiscences spējas, proti, tās pašas spēj ražot gaismu, ar kuru tās, iespējams, piesaista upurus un sazinās ar potenciālajiem partneriem. Arī izaugumā slēpjas fotofori – orgāni, kas ražo gaismiņas, tādēļ tiek uzskatīts, ka milzīgais zobs var kalpot kā «zvejas rīks», kas palīdz iegūt pārtiku. Tā kā daudzi dziļūdens iemītnieki spēj «ražot» gaismiņas, tad dziļūdens pūķzivīm ir melni kuņģi, kas slēpj gaismu, kamēr maltīte tiek sagremota.

Atklāj vēl neredzētu zemūdens pasauli dokumentālajā raidījumā «Nosusini okeānu: Zemūdens noslēpumi» «National geographic» svētdien, 16.jūlijā, plkst. 22:00!

2. No Zemes, tātad mūsu skatpunkta ir redzama tikai viena Mēness puslode. Tas tāpēc, ka Zemes gravitācijas ietekmē ir izlīdzinājies ātrums, ar kādu Mēness rotē ap savu asi un riņķo ap mūsu planētu. Citiem vārdiem – viens pavadoņa apgrieziens ap savu asi jeb viena diennakts ilgst precīzi tikpat, cik viena apriņķošana Zemei, un tās ir 27 dienas 7 stundas un 43,1 minūte.

Tieši ar riņķošanas ātrumu ir saistītas arī Mēness fāzes. Kad pavadonis atrodas starp Zemi un Sauli, ir izgaismota Mēness neredzamā puse un tas ir neredzams. Turpinot riņķojumu ap Zemi, izgaismojas Mēness labā puse un ir redzams tā dēvētais pieaugošais Mēness. Kad pavadonis nostājas uz vienas ass ar Zemi un Sauli aiz planētas, tiek izgaismots viss pavadoņa disks un to dēvē par pilnmēnesi. Pēc tam Mēness sāk «dilt». Tā kā abi objekti ir kustībā attiecībā pret Sauli, laiks no viena jauna Mēness līdz nākamajam ilgst 29,53 dienas.

3. Uz Zemes aug vairāk nekā 400 Mēness koki. Tā gan nav kāda īpaša koku suga, kas aug arī uz pavadoņa. Par Mēness kokiem nodēvēti koki, kuru sēklas Apollo 14 misijas laikā 1971. gadā uzraudzīja astronauts Stjuarts Rūsa, riņķojot ap Mēnesi, kamēr pa tā virsmu staigāja kolēģi Alans Šepards un Edgars Mičels. Vairums šo koku vidi rotā joprojām.

4. Pastāv uzskats, ka Mēness ir vienīgais Zemes pavadonis. Taču tā varētu nebūt patiesība, jo 1999.gadā astronomi atklāja nepilnus 5 kilometrus lielu asteroīdu, ko varētu būt notvērusi Zemes gravitācija. Tas nodēvēts par Kruitni (Cruithne), un pilna eliptiskā orbīta ap Zemi tam ilgst 770 gadus. Pēc zinātnieku domām, Kruitne Zemei būs piesaistīta vēl vismaz 5000 gadu.

5. Mēness virsmu klāj ļoti daudz krāteru. Vairums no tiem saglabājušies no intensīvas bombardēšanas perioda 4,1 un 3,8 miljardus gadu senā pagātnē. Tā kā uz Mēness nav izteiktas ģeoloģiskās aktivitātes, piemēram, zemestrīču, vulkānu un kalnu veidošanās, pavadoņa virsma nav būtiski mainījusies. Piedevām pavadonim nav atmosfēras, tātad nav arī nokrišņu un vēja, kas varētu veidot virsmas eroziju.

6. Mēness nav lode. Tas ir nedaudz saspiests, un viens no šaurajiem galiem ir pavērsts pret Zemi. Mērījumi liecina, ka Mēness smaguma centrs nav pavadoņa centrā; tas ir par apmēram 2 kilometriem novirzījies.

7. Apollo misiju astronautiem līdzi bija īpaši jutīgas seismogrāfiskās aktivitātes mērinstrumenti seismometri. Ar tiem zinātnieki atklāja, ka Mēness nebūt nav mirusi pasaule. Izrādās, uz pavadoņa ir novērojamas vieglas mēnesstrīces vairāku kilometru dziļumā. Tās gan nav saistītas ar ģeoloģisko aktivitāti, bet gan ar Zemes gravitāciju. Tās ietekmē ik pa laikam Mēness virsmā veidojas plaisas un kosmosā noplūst gāze.

Pēc zinātnieku aprēķiniem, Mēnesim ir arī daļēji izkusis kodols līdzīgi kā Zemei. Tiesa, tā izmērs ir niecīgs, vien 2-4 procenti no pavadoņa kopējās masas, kamēr Zemes dzelzs kodols veido aptuveni trešo daļu no planētas masas.

8. Mēness ir lielāks nekā Plutons. Mēness izmērs atbilst aptuveni ceturtajai daļai no Zemes, tādēļ daļa zinātnieku tiecas arī Mēnesi dēvēt par planētu, bet Zemes un Mēness sistēmu par dubultplanētu. Ir zinātnieki, kuri arī Plutona un tā lielākā pavadoņa Harona pāri dēvē par dubultplanētu, lai gan Plutons par planētu netiek uzskatīts jau kopš 2006. gada.

9. Mēnesim ir spēcīga ietekme uz Zemes okeāniem. Kad tas atrodas uz vienas ass ar Zemi un Sauli, paisums ir visizteiktākais, turklāt abās zemeslodes pusēs. Tas tādēļ, ka Mēness iedarbojas ne tikai uz ūdeni okeānā, bet arī uz Zemi. Tādā veidā Zemes rotācijas ātrums palēninās, bet diennakts ilgums pagarinās par pusotru milsekundi gadsimtā.

10. Mēness nepārtraukti «zog» Zemes enerģiju un to izmanto, lai attālinātos. Gada laikā tie ir aptuveni 3,8 centimetri.

Pieci interesanti fakti par perseīdām

1. Perseīdu meteorīti kosmosā pārvietojas ar ātrumu 212 000 kilometri stundā jeb 59 kilometri sekundē. Tas ir 500 reizes ātrāk nekā attīsta planētas ātrākie auto.

2. Šādā ātrumā redzamu svītru debesīs spēj atstāt pat mazākais meteorīta gabaliņš.

3. Brīdī, kad meteorīts saskaras ar Zemes atmosfēru, tas sakarst līdz 1650 – 5500 grādiem pēc Celsija.

4. Perseīdas nav drauds Zemei.

5. Vairums no tām sadeg 80 kilometru augstumā, taču kosmosa kuģiem, ja plūsma ir tik intensīva kā šogad, var sagādāt nepatikšanas.

• Tā kā āda dažādās ķermeņa zonās ir dažāda biezuma, tad, maksimāli pasargājot sevi no apdegšanas saulē, katrai ķermeņa zonai pielāgo savu sauļošanās krēmu. Ķermenim vasaras sākumā patiks sauļošanās krēms ar SPF 25, degunam, pleciem un dekoltē – SPF 30. Ja brauc uz ārzemēm, noteikti ņem līdzi krēmu, kuram ir vismaz SPF 30.

• Zināji, ka sauļošanās pazemina organisma imunitāti? Tas ir tādēļ, ka organisms, lai pasargātu tevi no apdegšanas, ražo melanīna šūnas un visu enerģiju velta tām. Ja ciet no kādām hroniskām slimībām, tad tās tieši vasarā var aktivizēties.

• Pirms dodies uz pludmali, pārdomā, kādus medikamentus lieto. Dažādi pretsāpju geli, antidepresanti un antibiotikas var veicināt apdegumu rašanos, bet hormonālā kontracepcija – pigmentu veidošanos.

• Vēlies palīdzēt ķermenim nosauļoties? Uzturā pastiprināti lieto produktus, kuru sastāvā ir A un E vitamīns, selēns un beta karotīns. Tie darbojas kā antioksidanti, saistot brīvos radikāļus un kavējot novecošanu.

• Kādus matu kopšanas līdzekļus tu lieto? Lai pasargātu matus no izdegšanas un izbalēšanas, raugies, lai arī matu balzama un seruma sastāvā ir SPF faktors. Interesanti, ka arī dažādas dabiskas vielas, kas pievienotas matu kosmētikai, pilda aizsargfunkciju. Ja matu seruma sastāvā ir saulespuķu vai kokosa eļļa, zini – mati ir pasargāti, pat ja atsevišķi uz iepakojuma nav norādīts SPF skaitlis.

• No plkst. 11 līdz plkst. 15 no aktīvām saules peldēm izvairies! Tad saule ir visspēcīgākā un vari ātri apdegt.

• Kādēļ ir veselīgi sauļoties normas robežās? Jo saules stari saskarē ar ādu ražo melanīna šūnas. Tās savukārt organismā veicina D vitamīna veidošanos, kas ir svarīgs ne tikai pozitīvam noskaņojumam, bet arī organisma spējai uzņemt kalciju un fosforu.

• Arī mākoņainās dienās UVA stari, kas var veicināt ādas vēža šūnu aktivizēšanos, ir gana aktīvi. Aprēķināts – ja 83% no debesīm klāj mākoņi, UVA staru intensitāte samazinās tikai par pusi. Tātad – arī mākoņainās dienās nekur nevajag iet bez saules aizsargkrēma.

• Domā, uzvilksi T kreklu un tava āda no apdegšanas saulē būs pasargāta? Nekā nebija! Speciālisti aprēķinājuši, ka kokvilnas krekls pielīdzināms krēmam, kura SPF skaitlis ir 6. Tas nozīmē – droši saulē vari atrasties nepilnu stundu (ja esi izteikti gaišas ādas īpašniece).

• Vārds šokolāde pirmo reizi ienāca angļu valodā, kad 1604. gadā tiek aprakstīts, kā pagatavot dzērienu no kakao sēklas, savukārt šokolādes pašos pirmsākumos maiji to sauca par Cacau jeb kakao, acteki par cacahuatl, vēlāk xocolatl, un visbeidzot chocolate jeb šokolādi.
• 1870. gadā pirmo šokolādes un kafijas ražotni Latvijas teritorijā – Rīgā, Zaļajā ielā – atvēra vācu uzņēmējs Teodors Rigerts.
• 1921. gadā tika nodibināta sabiedrība «Maķedonija», kas ražoja šokolādi. Tās saldumu ražošanas apjomi strauji pieauga un kļuva tik ievērojami, ka īpašnieki uzņēmumu nolēma paplašināt un pārdēvēt par «Laimu».
• Šokolāde tiek gatavota no kakao pupiņām, gandrīz visi kakao koki aug 20 grādu robežās no ekvatora, 75% aug 8 grādu robežās uz abām pusēm. Galvenie kakao koku reģioni ir: Rietumāfrika, Dienvidamerika, Centrālamerika.
• Kakao koku augļus var novākt 2 reizes gadā. No viena koka, vienā vākšanas reizē ir apmēram 50 pākstis – vienā pākstī vidēji ir ap 30-50 kakao pupiņām. Lai iegūtu nepilnus 100 gramus šokolādes, ir nepieciešamas 50 pupiņas.Interesants ir arī fakts, ka svaigs kakao auglis smaržā atgādina svaigu gurķi.
• Pētījumi liecina, ka tumšā šokolāde uzlabo atmiņu, spēju koncentrēties, reakcijas laiku un problēmu risināšanas prasmes, palielinot asins plūsmu uz smadzenēm. Kā arī flavonoīds, kas atrodams tumšajā šokolādē, ir labvēlīgs ne tikai sirds veselībai, bet tas arī absorbē UV gaismu, aizsargājot un uzlabojot ādu.
• Šokolādei piemīt unikāla īpašība – tā kūst cilvēka ķermeņa temperatūrā, līdz ar to, ieliekot šokolādes gabaliņu mutē, tas uzreiz izkūst. Tādēļ viens no sarežģītākajiem šokolādes ražošanas procesiem ir končēšana jeb maisīšana, kuras laikā šķidro šokolādes masu rullē vairākas stundas traukā. Tas ir nepieciešams, lai novērstu graudainību, kas varētu parādīties, šokolādei kūstot.